Leģendārais rokansamblis Katedrāle

(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


Latviešu oriģinālroka pionieri Gunārs Šimkus un Vilnis Šmīdbergs iepazīstas jau 1964. gadā, dienot Moldāvijā, — tur abi spēlē savā pirmajā kopīgajā ansamblī. Pēc armijas Šmīdbergs atgriežas kon­servatorijā (viņš iesaukts pēc pirmā kursa), taču studijas drīz pārtrauc un kopā ar Šimku Bauskas pusē dibina «Katedrāli». Sākotnēji viņi ar fanātisku centību studē un kopē (1:1!) «The Beatles» ierakstus, nereti panākot vai simtprocentīgu identitāti.

1968. gada beigās grupa pārceļas uz Rīgu, kur vairākus mēnešus dzī­vo un mēģina idejiskā iedvesmotāja (īslaicīgi arī basista) Ingvara Leiša dzīvoklī. Šimkus un Smīdbergs sacer dziesmas, un jau pēc dažiem mē­nešiem to pietiek veselai koncertprogrammai. Nākamā gada pavasarī atrisi­nās arī līdz tam aktuālā stabila bundzinieka problēma — par «Katedrāles» dalīb­nieku kļūst Vissavienības mēroga zvaigzne un pasaules līmeņa mūziķis Einārs Raibais. Viņa iesaistīšanās gru­pai garantē vēl spēcīgāku un pārlie­cinošāku skanējumu, kā arī plašu uz­manību. Sākas «Katedrāles» spožākais un vētrainākais posms ar daudziem izbraukumiem pa Latviju. Regulāri vai­rākas reizes nedēļā tiek spēlēts Asaru deju laukumā, ikreiz sapulcinot milzī­gus kaislīgu pielūdzēju pūļus vai no pusLatvijas (viens no pārliecinātāka­jiem faniem ir kāds astoņpadsmitgadīgs Mārtiņš Brauns  — viņa rokā vēl tagad redzama pār Asaru deju pla­ča žogu rāpjoties iemantota rēta).

Kaut neapstrīdama «Katedrāles» au­toritāte ir «The Beatles», pašu dzies­mas nereti ir sarežģītākas, smagākas un niknākas. Būtībā tas ir latviešu sma­gā roka aizsākums, kas kā plaukstoša oāze vispārējā apātijas, bezcerības un tumsības laikā fascinē un pulcē ne­skaitāmus jaunus prātus. Pat netica­mi, bet visā pastāvēšanas laikā «Katedrāle» nav saskārusies ar vērā ņemamu citādi tik modrās režīma uzraudzības pretestību.

Taču 1970. gada sākumā nopietnas problēmas rodas grupas iekšienē — strauji nodzeras vēl nesenais atturībnieks Raibais. Dažu mēnešu laikā kopāpalikšana kļūst neiespējama, un va­sarā viņa vietā  nāk paša audzēknis Vladimirs Smirnovs, kurš jau tolaik sap­ņo dzīvot ASV. «Katedrāle» atkal skan nevainojami, taču Šmīdbergs otrreiz iestājas konservatorijā un grupai spēj atlicināt arvien mazāk laika un uzmanības. Piedevām arvien lielāku interesi par to izrāda Raimonds Pauls, kurš nupat sāk pievērsties «ansambļu» mūzikai. Tas arī ievada «Katedrāles» beigas — Šmīdbergs  turpmāk nododas kompozīcijas apgūšanai konservatorijā, Šimkus un Smirnovs uz dažiem gadiem kļūst par Paula jaunās grupas «Modo» dalībniekiem. Arī pēc tam abi šur tur spēlē, līdz Smirnovs emigrē uz ASV, bet Šimkus kļūst par fermeri. Šmīdbergs vēl studi­ju laikā nodibina «Sīpolus» taču pēc LVK absolvēšanas pārsvarā pie­vēršas akadēmiskajai mūzikai, jauno grupu atstādams Mārtiņa Brauna ziņā.

Raibais pēc «Katedrāles» pastāvīgi vairs nekur nespēlējis, 1972. gada pa­vasarī tiek atrasts miris kādas Grīziņkalna mājas kāpņutelpā. Viņa dažā­dām leģendām nemitīgi pavadītās dzīves traģiskais fināls, protams, dod ieganstu daudziem jauniem, neaizmirstiem nostāstiem un pieņēmumiem, kaut patiesība ir nežēlīgi prozaiska — nāves cēlonis ir saistīts ar alkoholu. Tā mūžu beidza sava laika latviešu mūzikas lielākajiem cilvēkiem un simboliem, tā — sava laika ievērojamākā grupa. Īsi un spoži.

Pēdējais sastāvs: Gunārs Šimkus — ģitāra, balss; Vilnis   Šmīdbergs — taustiņi,  balss; Aļģirdas Uķira — bass, balss, Vladimirs Smirnovs — bungas.

Klāss Vāvere, Liesma, 11/88


2013. gadā Gunāram izdevās gan pēc notīm, gan pēc atmiņas restaurēt divus 1969. gada gabalus – Avots un Tas trakais kavalieru gads.

Blakus Katedrālei

Latviešu rokmūzikas vēstures apzināšanas un saglabāšanas labā dažādu iemeslu dēļ reiz neizdarīto jāsteidz paveikt šodien, kamēr vēl ir cilvēki, kuri savulaik dzirdēto var restaurēt vismaz savās atmiņās, ja jau ieraksti nav tādi, kas pašus apmierinātu vai nav saglabājušies vispār. Menuets papildus savai 1979. gada platei Dzeguzes balss par jaunu vecās sava repertuāra dziesmas ierakstījuši trīs albumos – In Memoriam (1996), Kamēr saule vēl nenoriet (1998) un Cilvēks, kas smejas (2005). Menuets tieši piedalījies arī divu Katedrāles dziesmu restaurēšanā Igora Lingas topošajai filmai par latviešu rokmūzikas vēsturi. «Bijām baigie čomi ar Katedrāli. Kopā tur muļļājāmies – uz festivālu Lietuvā braucām, vienu vīnu dzērām. Jūrmalā Asaros bija tāda vieta – skatuve un deju grīda, kur visi garmatainie tikās un tur viņi spēlēja vairākas dienas nedēļā, pat dzīvoja turpat uz vietas kā īsti hipiji. Einārs Raibais, Gunārs Šimkus un Vilnis Šmīdbergs. Tur mēs sapazināmies, un radošās štelles mums baigi klapēja. Katedrālei galīgi nav ierakstu, un nesen pie mums studijā uztaisījām rimeiku, jo mēs atceramies tos gabalus, kā viņi spēlēja un tad nāca Gunārs Šimkus, parādīja, kā spēlēt ģitāru un iedziedāja fona vokālu, bet pašu spēlēt pierunāt neizdevās, jo pirksti vairs nekustas. Notis kaut kāds baigais ķēpājums bija kaut kur parādījušās, Andris (arī Sējāns – aut.) no Cosmos aranžēja, uztaisīja skeletu. Gabali tika slīpēti, līdz tika panākts rezultāts, par kuru Vilnis Šmīdbergs teica, ka patiešām skan tieši tāpat kā Katedrālei toreiz. Atis Zviedris dzied, Reinis Sējāns spēlē bungas un Hammond ērģeles, Leons ģitāru… Dziesmas ir – Tas trakais kavalieru gads un Avots,» brāļi Sējāni stāsta par savu veikumu, kas vienu brīdi bija ielikts YouTube, bet pēc tam steigšus no turienes izņemts. Noplūdušo nesasmelsi, un daudzi, kas dzirdējuši, ir spiesti atzīt, ka Katedrāle nudien ir bijusi pasaules līmeņa rokgrupa, kuras veikums skan aktuāli arī šodien. https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/starp-masinam-motoriem-meitenem-14059194


Asaros, 1969.g.


No grāmatas “Nenocenzētie, R.,2010.”
(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


Mārtiņš Brauns: Kad konservatorijas pirmajā kursā iepazinos ar Vilni Šmīdbergu, viņš jau bija dzīves vētras izgājis cilvēks ar baigo pieredzi. Leģendārs, tāpat kā ansamblis Katedrāle. Tas bija viens no pirmajiem latviešu rokansambļiem ar oriģinālmūziku. Unikāla grupa. Vārds katedrāle tika rakstīts uz čībiņām – jaunieši uz čībiņām zīmēja puķītes un rakstīja katedrāle, jo Asaros notika Katedrāles koncerti. Pazīstamāko mūziķu vidū bija Gunārs Šimkus (pianista Vestarda Šimkus tēvs) un leģenda – bundzinieks Einārs Raibais, kas bija laureāts Vissavienības festivālos Tallinā, diemžēl pāragri aizgāja no dzīves. Tas bija vienīgais latviešu ansamblis, kas spēlēja mūziku ar polifoniskiem elementiem. Dziesmas bija ļoti savdabīgas. Tās gan ierakstos nav saglabājušās, tās ir tikai leģendas. Tas bija ļoti augsts līmenis, turklāt nezaudējot skarbumu, kas nepieciešams rokmūzikai, jo tajā laikā, ja runājam par latviski dziedošajiem ansambļiem, bija arī ansamblis Menuets – briesmīgi pareizs, godīgs un pieklājīgs. Bet Katedrālei bija skarbums, azarts, var teikt, arī bezkaunība, kas ir vajadzīga tāda veida mūzikā – nevis nemācēšanas bezkaunība, bet priekšnesuma tiešums. Domāju, ka tāda ansambļa kā Katedrāle ar tādiem izteiksmes līdzekļiem latviešu mūzikā vairs nav un nebūs. Tā ir leģenda, kuru nevar atjaunot.



No grāmatas “Nenocenzētie, R.,2010.”
(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


Advertisements


(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


No Adriana Kukuvasa atmiņām par Katedrāli.

(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)


Katedrāles skaņu operators Haselbergs

(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)



Niks Matvejevs: …Tā nopietni mūzika mani sāka interesēt vēlāk. Ņēmos pa Zemgali, Bausku, Iecavu, kur tolaik darbojās “Katedrāle” – pirmā latviešu roka blice, kas dziedāja oriģinālvalodā. Bija tur leģendārs bundzinieks Einārs Raibais – es viņam piegādāju “degvielu”: ar rakstītām zīmītēm diebu uz bodi pēc vinčikiem, deva bez ierunām! Viņi mani šausmīgi fascinēja, vazājos līdzi, bastoju stundas…


Neiespējamā iespējamība. Saruna ar grāmatas “Nenocenzētie” autoru Eiženu Valpēteri


.

DAŽI KATEDRĀLES DZIESMU TEKSTI


Vilnis Šmīdbergs / A. Melnalksnis. Mēnessērdzība


Vilnis Šmīdbergs / Fricis Bārda. Mazā putniņa bēres


Vilnis Šmīdbergs / Rainis. Laba sirds


Vilnis Šmīdbergs / Jānis Akurāters. Šī zeme


Džonijs B. Isotamms. Igauņu dzejnieks.

Spriedām kā šo harizmatisko, iedvesmojošo dzejoli (Laimoņa Kamaras atdzejojums) kā laikmeta manifestu  izveidot par dziesmu, kas, iespējams, varētu kļūt par tādu kā hipiju himnu.  Iecere gan palika nepiepildīta.

Vairākas reizes kopā ar dzejniekiem braucām ciemos pie Džonija uz Tartu.
Džonijs B. Isotamms 1956.gadā tika arestēts par dalību Igaunijas nacionālistiskā studentu organizācijā. Septiņus gadus viņš pavadīja piespiedu darba nometnē Mordovijā.
Pēc atbrīvošanas viņš apmetās Tartu. No 1969 līdz 1988 viņš strādāja par naktssargu. Perestroikas laikā, viņš bija  žurnāla Akadeemia redaktors. Isotamms palika dumpinieks, savrupnieks un nonkonformists.

Isotamms kopš sešdesmito gadu vidus rakstīja dzejoļus, īsos stāstus un publicistiku. No 1968.gada viņa darbi parādījās Igaunijas izdevumos ELU looming, Noorus, Vikerkaar un  Kultuur ja elu.

Raksts Lillelapsed ENSVs (igauņu valodā – IPSR puķu bērni), kurā Dž. B. Isotamms piemin 60-to gadu nogali. http://vabameelne.wordpress.com/2011/04/15/lillelapsed-ensvs/


.