(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)
Katedrāles pirmsākumi datējami ar 1964.gadu, kad Gunārs Šimkus, kas mācījās J.Mediņa mūzikas vidusskolas kompozīcijas nodaļā un Latvijas Valsts konservatorijas students Vilnis Šmīdbergs tika iesaukti dienestā padomju armijas robežsardzē. Tur viņi armijas pašdarbības ansamblim gatavoja muzikālas programmas, vienlaikus turpinot iepazīties ar tā laika Rietumu populāro mūziku, īpaši Bītliem, kas bija iespējams, klausoties Rietumu raidstacijas.
Pēc demobilizācijas 1967.gada rudenī viņi nolēma dibināt grupu, nosaukumu Katedrāle ņemot no metaforas Sent-Ekziperī pasaulslavenajā stāstā “Mazais princis”. Mērķis bija radīt oriģinālmūziku ar dziesmu tekstiem latviešu valodā un uzturēt ilūziju, ka var dzivot ārpus sistēmas noteiktajiem rāmjiem.
Dabūjot dzīvesvietu sovhozā (valsts lauksaimniecības uzņēmumā) “Bauska”, radās izdevība uzsākt ansambļa darbību. Grupā uzaicināja armijas laika draugu, ar kuru kopā tur muzicēja, Aļģirdu Utiru (Algirdas Utyra), kas no dzimtās Lietuvas pilsētas Ukmerģes pārcēlās uz Bausku. Ansamblim gan vēl nebija pastāvīga bundzinieka. Gads pagāja, kopējot Bītlus un sacerot pirmās oriģinālkompozīcijas.
1968.gada rudenī Katedrālei bija pirmā publiskā uzstāšanās vietējā klubā. Grupa tūlīt kļuva ļoti populāra visā reģionā. Bet radās dažādas nesaskaņas ar vietējo varu, un jau tajā pašā gadā viņi pameta Bauskas mājokli. Katedrāles darbība turpinājās Dobelē, Jelgavā, Ozolniekos un citviet.
1968.gada nogalē grupa pārcēlās uz Asariem Jūrmalā un apmetās neapkurinātās pionieru nometnes „Cīņa” bēniņtelpās. Aļģirdam, kurš tikko bija apprecējies, tādi skarbi apstākļi nebija pieņemami, un jaunā ģimene aizbrauca dzīvot uz Krimu.
Vēstures students un restorānu muzikants Ingvars Leitis, noklausījies Gunāra un Viļņa oriģināldarbus, saskatīja perspektīvu Katedrālei iekļūt Latvijas mūzikas virsotnē un ierosināja tūlīt sākt intensīvi strādāt pie vismaz 30 pašsacerētu dziesmu radīšanas, un viņa vārdiem sakot – “uztaisīt latviešu Bītlus”.
Tā nu kopš 1969.gada sākumā viņa dzīvoklī Rīgā noris spraigs darbs ar pilnu atdevi un bez brīvdienām. Pats viņš spēlē basģitāru, ko agrāk darīja Aļģirds.
Aprīļa otrajā pusē repertuārs ir gatavs un pirmā uzstāšanās paredzēta kultūras namā Tukuma pusē. Ingvars pieaicina savu draugu PSRS mēroga zvaigzni, pasaules līmeņa bundzinieku Eināru Raibo. Tūlīt pēc šī koncerta Einārs iekļaujas grupā pastāvīgi. Mērķis ir sasniegts – mūzikas aprindās izraisīta sensācija, Katedrāles popularitāte strauji izplatās visā Latvijā. Notiek daudzas uzstāšanās un arī jaunu dziesmu rakstīšana turpinās.
Ingvaram iekavēto ieskaišu dēļ draud izmešana no universitātes un tādēļ nākas atteikties no laikietilpīgā darba mūzikas jomā. Bet Latvijā ir atgriezies Aļģirds un viņš atkal iekļaujas grupā.
Sākas Katedrāles spožākais posms. Vasarā regulāri trīs reizes nedēļā spēlējot Asaru deju laukumā, pulcējot pielūdzēju tūkstošus no Rīgas un citurienes, tiek palaista vaļā varena kontrakultūras straume – publikā skaitliski ievērojams ir hipijus un puķubērnus imitējošu jauniešu skaits. Komunistu partijas ideoloģiskie cenzori attopas tikai vasaras otrā pusē un tad Asaru deju placi slēdz.
Katedrāle turpina uzstāties viscaur Latvijā Visbiežāk tie ir koncerti, kam seko deju vakars. Īpaši gadīti viņi ir Bauskā, kuru uzskata par savu „Liverpuli”.
1970. gadā Vilnis Šmīdbergs no jauna iestājās konservatorijā, (kur mācījās vienā kursā ar Mārtiņu Braunu) Gada beigās biežo intoksikācijas problēmu dēļ no grupas šķiras Einārs Raibais, viņa vietā stājas talantīgs džeza bundzinieks Vladimirs Smirnovs.
1971. gadā grupu aicināja uzstāties skatē, kur žūrijā bija Raimonds Pauls, Aleksandrs Grīva, Ivars Vīgners, Aldis Ermanbriks un vēl citi korifeji. Katedrāle spēlēja savas oriģināldziesmas un Bītlu kompozīcijas.
Tūlīt pat pēc šīs skates Raimonds Pauls piedāvāja Katedrālei spēlēt REO programmas otro daļu. Taču pēc noklausīšanās bailīgie Kultūras ministrijas cenzori šādu projektu noraidīja. Ka tik kas nenotiek.
Tad Gunārs Šimkus un Vladimirs Smirnovs sāka spēlēt Raimonda Paula ansamblī “Studija”, kas vēlāk pārtapa par “Modo”. Gunārs līdz 1974.gadam tajā spēlēja un sacerēja dziesmas (ierakstītas skaņuplatē “Dzied Nora un Viktors”, izd. 1975.gadā).
Vladimiram laulības pavēra ceļu izkļūšanai no PSRS un viņš emigrēja uz ASV, Gunārs muzicēja dažādos orķestros un ansambļos, mācīja ģitārspēli, bet 70. gadu beigās kļuva par lauksaimnieku. Aļģirds atgriezās Bauskā. Vilnis apmācīja pašdarbības ansambļus un Tukumā izveidoja grupu “Sīpoli”, kura vēlāk darbojās Mārtiņa Brauna vadībā.
Dažas no Katedrāles populārākajām dziesmām:
Mēnessērdzība (Vilnis Šmīdbergs-Armands Melnalksnis)
Lūgšana (Vilnis Šmīdbergs-Aleksandrs Čaks)
Rīta mijkrēšļa putns (Vilnis Šmīdbergs-Ingvars Leitis)
Deja ceriņu laikā (Vilnis Šmīdbergs-Ināra Eglīte)
Avots (Gunārs Šimkus-Andris Gaspersons)
Tas trakais kavalieru gads (Gunārs Šimkus-Valdis Grēviņš)
Viens labs vīrs Bieriņos (Gunārs Šimkus-Jānis Peters)
Vai jau rudens klāt? (Gunārs Šimkus-Jāzeps Osmanis)
2013. gadā Gunāram izdevās gan pēc notīm, gan pēc atmiņas restaurēt divus 1969. gada gabalus – Avots un Tas trakais kavalieru gads.
Blakus Katedrālei
Latviešu rokmūzikas vēstures apzināšanas un saglabāšanas labā dažādu iemeslu dēļ reiz neizdarīto jāsteidz paveikt šodien, kamēr vēl ir cilvēki, kuri savulaik dzirdēto var restaurēt vismaz savās atmiņās, ja jau ieraksti nav tādi, kas pašus apmierinātu vai nav saglabājušies vispār. Menuets papildus savai 1979. gada platei Dzeguzes balss par jaunu vecās sava repertuāra dziesmas ierakstījuši trīs albumos – In Memoriam (1996), Kamēr saule vēl nenoriet (1998) un Cilvēks, kas smejas (2005). Menuets tieši piedalījies arī divu Katedrāles dziesmu restaurēšanā Igora Lingas topošajai filmai par latviešu rokmūzikas vēsturi. «Bijām baigie čomi ar Katedrāli. Kopā tur muļļājāmies – uz festivālu Lietuvā braucām, vienu vīnu dzērām. Jūrmalā Asaros bija tāda vieta – skatuve un deju grīda, kur visi garmatainie tikās un tur viņi spēlēja vairākas dienas nedēļā, pat dzīvoja turpat uz vietas kā īsti hipiji. Einārs Raibais, Gunārs Šimkus un Vilnis Šmīdbergs. Tur mēs sapazināmies, un radošās štelles mums baigi klapēja. Katedrālei galīgi nav ierakstu, un nesen pie mums studijā uztaisījām rimeiku, jo mēs atceramies tos gabalus, kā viņi spēlēja un tad nāca Gunārs Šimkus, parādīja, kā spēlēt ģitāru un iedziedāja fona vokālu, bet pašu spēlēt pierunāt neizdevās, jo pirksti vairs nekustas. Notis kaut kāds baigais ķēpājums bija kaut kur parādījušās, Andris (arī Sējāns – aut.) no Cosmos aranžēja, uztaisīja skeletu. Gabali tika slīpēti, līdz tika panākts rezultāts, par kuru Vilnis Šmīdbergs teica, ka patiešām skan tieši tāpat kā Katedrālei toreiz. Atis Zviedris dzied, Reinis Sējāns spēlē bungas un Hammond ērģeles, Leons ģitāru… Dziesmas ir – Tas trakais kavalieru gads un Avots,» brāļi Sējāni stāsta par savu veikumu, kas vienu brīdi bija ielikts YouTube, bet pēc tam steigšus no turienes izņemts. Noplūdušo nesasmelsi, un daudzi, kas dzirdējuši, ir spiesti atzīt, ka Katedrāle nudien ir bijusi pasaules līmeņa rokgrupa, kuras veikums skan aktuāli arī šodien. https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/starp-masinam-motoriem-meitenem-14059194
Asaros, 1969.g.
No grāmatas “Nenocenzētie, R.,2010.”
(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)
Mārtiņš Brauns: Kad konservatorijas pirmajā kursā iepazinos ar Vilni Šmīdbergu, viņš jau bija dzīves vētras izgājis cilvēks ar baigo pieredzi. Leģendārs, tāpat kā ansamblis Katedrāle. Tas bija viens no pirmajiem latviešu rokansambļiem ar oriģinālmūziku. Unikāla grupa. Vārds katedrāle tika rakstīts uz čībiņām – jaunieši uz čībiņām zīmēja puķītes un rakstīja katedrāle, jo Asaros notika Katedrāles koncerti. Pazīstamāko mūziķu vidū bija Gunārs Šimkus (pianista Vestarda Šimkus tēvs) un leģenda – bundzinieks Einārs Raibais, kas bija laureāts Vissavienības festivālos Tallinā, diemžēl pāragri aizgāja no dzīves. Tas bija vienīgais latviešu ansamblis, kas spēlēja mūziku ar polifoniskiem elementiem. Dziesmas bija ļoti savdabīgas. Tās gan ierakstos nav saglabājušās, tās ir tikai leģendas. Tas bija ļoti augsts līmenis, turklāt nezaudējot skarbumu, kas nepieciešams rokmūzikai, jo tajā laikā, ja runājam par latviski dziedošajiem ansambļiem, bija arī ansamblis Menuets – briesmīgi pareizs, godīgs un pieklājīgs. Bet Katedrālei bija skarbums, azarts, var teikt, arī bezkaunība, kas ir vajadzīga tāda veida mūzikā – nevis nemācēšanas bezkaunība, bet priekšnesuma tiešums. Domāju, ka tāda ansambļa kā Katedrāle ar tādiem izteiksmes līdzekļiem latviešu mūzikā vairs nav un nebūs. Tā ir leģenda, kuru nevar atjaunot.
No grāmatas “Nenocenzētie, R.,2010.”
(Lai attēlu palielinātu, uzklikšķiniet uz tā)
KATEDRĀLE 